Kā rakstīts vietnē «Laikmeta zīmes», Rainis 15 gadu vecumā sparīgi lūdzis Dievu, bet, nesaņemot atbildes, strauji novērsies no tā un apsolījies nekad tam neticēt. Vēlāk viņš rakstījis: «Dievs - priekš manis personifikācija no visa, kas zems, nešķīsts, liekulīgs, varmācīgs: viss vecs un pārdzīvojies, kas vēl karājas klāt un apspiež jauno attīstību. Vēlāk Rainis arvien vairāk novērsies no Dieva un reliģijas, bet pēc 1905. gada revolūcijas un došanās trimdā Dieva vārds viņam zaudējis jebkādu nozīmi.
Kā liecina Raiņa un Aspazijas dienasgrāmatas, dažādas piezīmes un laikabiedru sniegtā informācija, Rainis bija ārkārtīgi ambiciozs. Viņa vēlme būt vienmēr pirmajam un dižākajam robežojās teju ar vājprātu. Savā dienasgrāmatā viņš rakstīja, ka vēlas nodzīvot līdz 300 gadiem, dabūt Nobela prēmiju, kļūt par pasaules literatūras vadošo garu, Eiropas valdnieku un Latvijas prezidentu. Rainis sev retoriski jautāja: «Kas man jādara, lai uzturētos spēkos? Jāiegūst Latgale. Jāiegūst sievietes. Jāiegūst strādnieku masa. Jāiegūst lauku skatuves. Jāiegūst krievi. Jāiegūst partija. Jāiegūst kritika...» Kā vēstīts vietnē «Laikmeta zīmes», Rainis dusmās pametis Saeimas sēžu zāli, kad par Latvijas pirmo prezidentu kļuva Jānis Čakste, jo Rainis uzskatījis, ka par Latvijas prezidentu bija jākļūst tieši viņam pašam. Neskatoties un šķietami negatīvajām Raiņa lielummānijas pusēm, tomēr jāatzīst, ka milzīgās ambīcijas un darbaspējas bruģēja ceļu uz Jāņa Pliekšāna kļūšanu par vienu no ievērojamākajiem cilvēkiem un literātiem Latvijā un dažās ārvalstīs.
…
