Romantisms ir viens no mākslinieciskās domāšanas pamatprincipiem līdzās klasicismam.
Jēdziens romantic parādās 17. gadsimtā Anglijā un apzīmē konkrētas izpausmes literatūrā. 19. gadsimta sākumā jēdziens kļūst par estētisku kategoriju kā pretstats klasiskajai tradīcijai un klasicismam. Aizsākums un spilgtākās izpausmes saistāmas ar Franciju, arī Vāciju un Lielbritāniju, vēlāk virziens izplatās visā Eiropā. Hronoloģiskās robežas – no 1770. līdz 1840. gadam.
Patētisms, melanholija, kaisle, sāpes, mistika, vīzijas, nāve, erotika, dabas stihija, saullēkts, mākoņi, uguns, kaili koki, kapsēta, mežonīgi zirgi, plēsīgi zvēri, eksotiskas ainas. Raibais uzskaitījums ieskicē noskaņas un tēmas romantiķu darbos. Romantisms slavina iztēli, fantāziju, iedvesmu. Cilvēka galvenā vērtība ir jūtu dziļums.
Romantisms izpaužas ne vien literatūrā un mākslā, bet arī mūzikā un filozofijā. Romantiķi atzīst, ka mūzika ir īstā mākslas valoda un mākslu māksla. Komentārus neprasa tādi vārdi kā Bēthovens, Mendelszons, Šopens, Berliozs. Glezniecībā ievērojamākie ir Delakruā, Žeriko, Engrs, Tērners, Goija.…
