Bija vēls 17. janvāra vakars, nu vismaz tur uz zemes, bet eņģelim, kurš sēdēja uz mākoņa, laiks neeksistēja. Viņš raudzījās tur lejā. Tur, kur nekad iepriekš nebija bijis, jo netika speciāli sūtīts. Eņģelis raudzījās uz zemi – zemi, kuru neskaitāmas reizes bija redzējis no augšas, bet nekad ne realitātē. Zeme viņu vilināja tik ļoti kā Ādamu reiz ābols Ēdenes dārzā. Ļoti, ļoti viņš gribēja sajust atmosfēru, kas valdīja tur…tur, kur būtnes lielākoties neticēja Dievam.
Tā nu eņģelis piecēlās no sava mīkstā un pūkainā un lielā un pelēkā mākoņa un devās pie Dieva. Šķiet, ka Dievs jau pa gabalu bija sajutis eņģeļa alkas un teica: „Es tev ļaušu doties ceļojumā uz zemi, piešķirot tavam garam fiziski redzamu ķermeni. Tev būs divdesmit četras stundas laika, lai atgrieztos atpakaļ, bet ja tu šo stundu laikā neatgriezīsies, paliksi tur mūžīgi.” Eņģelis pateicās Dievam par viņam dāvāto iespēju – iespēju, kuru daudzi eņģeļi pat negribētu izmantot, jo paradīzē taču bija viss, ko vien varēja vēlēties. Taču eņģelis zināja, ka tas nebija viss……
