16. gs., 17.gs. un to mija Pasaules ekonomikā iezīmēja nozīmīgu laikmetu maiņu, kur renesanses ideoloģiju un būtību nomainīja cits laikmets ar citām tendencēm un īpatnībām.
Šo laikam posmu pastāvēja gan personas, kas atbalstīja merkantilisma idejas, gan tādi, kuru interesēs bija liberālisms, gan tādi kas vēl piekopa viduslaikos mitušo ideoloģiju.
Merkantilisms ir 16. – 17. gs. ekonomiskā teorija, kuras pamatā ir tēze, ka nācijas uzplaukuma atslēga ir tās bagātība (dārgmetālu stieņu vai dārglietu formā). Tāpēc svaru pār importu, un nepieciešamības gadījumā jāiejaucas valstij (piemēram, subsidējot eksportu un ar nodokļiem apliekot importa preces). Teoriju, ka bagātības pamats ir dārgmetālu stieņi, savā darba „Tautas bagātība” ceturtajā grāmatā atspēkoja Ādams Smits. [1]
Kā vēl viens no virzieniem, kas radās tajā laikā bija liberālisms – politiska un sociāla teorija, kas iestājas par pārstāvniecisku valdīšanu, preses, vārda un ticības brīvību, šķiru privilēģiju atcelšanu, valsts resursu izmantošanu indivīda labklājības aizsardzībai un starptautisku brīvo tirdzniecību.[1]…
