Ierodoties Melnajam bruņiniekam, Spīdola cenšas atrunāt Lāčplēsi no cīņas: „ Lāčplēsi, mainies uz augšu, ne šis tavs darbs! Tev lielāks darbs: priekš tautas dzīvot, ne mirt! Tauta tik pārvarama, kad krīti tu! Ar viltu tie kaitina tevi uz cīniņu! Sargies, un tauta dzīvos, vadi to tu, topi stiprākais arī garā, spēks nau vien tikai viesuļa sparā. Še katris vājākais pastāvēs, tevi, stiprāko, liktens nonāvēs.” Lāčplēsis būdams drošsirdīgs un spītīgs, dodas kaujā ar Melno bruņinieku, abi krīt Daugavā un Spīdola tiem līdzi.
Spīdola kā tēls lugā caur sevi uzveic vislielāko cīņu. Viņa spēj saskatīt sevī labo, spēj piedot Laimdotai, kuru tik ļoti ienīda, cēlāka mērķa vārdā. Spīdola sevī pauž arī Raiņa idejas tautai – mainieties uz augšu, izglītojoties, atrodiet sevī gaismu, nepakļaujieties stagnācijai. Kā Spīdolai izdevās mainīties, pārvērst sevi uz gaišo pusi, tā arī tautai jāspēj mainīties, iemācīties vienam otru cienīt, citādi atrodoties zem citu tautu sloga, tā iznīks kā neravēts dārzs, kas aizaudzis ar nezālēm.
…
