Komunikācijas procesā tiek izdalīti divi klausīšanās veidi, respektīvi, nerefleksīvās klausīšanās galvenais mērķis ir ļaut savam sarunas partnerim runāt izsakot savas negatīvās emocijas, taču klausītājs tajā iejaucas tikai ar minimāliem līzekļiem un nepieciešamības gadījumā, S.Omārova to ir skaidrojusi ar to, ka persona, kura runā tajā mirklī dzird tikai sevi un nav spējīga atbildēt uz sarunas partnera jautājumiem , turpretī, refleksīvā klausīšanās ir orientēta un sarunu partneru verbālo saskarsmi, nepievēršot tik lielu uzmanību žestiem, stājai un mīmikai, taču šajā gadījumā sarunas partneris ir spējīgs un ieinteresēts iejaukties sarunā un paust savu attieksmi par sarunas tematu. Kas norāda uz to, ka partneris aktīvi piedalās klausīšanās procesā, respektīvi, tas iesaistās, koncentrējās, uzdod jautājumus un pamudina uz sarunas turpināšanu. Manuprāt, interesanti ir tas, ka refleksīvās klausīšanās gadījumā uzdodot veicinošus un uzvedinošus jautājumus par konkrēto tēmu un liekot partnerim turpināt runāt, tādējādi iegūstot abpusēju labumu komunikāciju var saukt par veiksmīgu. Noteikti ir jāpiemin arī atgriezeniskā saite un efektīva tās nodošana partnerim, jo tikai tā sarunas partneris var noprast, cik labi pasacītais ir uztverts un vai tas jebkāda veidā ir ieinteresējis otru cilvēku. …
