Lineārā perspektīva
Renesanses laikā, 15.gs. pirmajā pusē, Florencē, Leons Batista Alberti (1404-1472) atklāja lineāro perspektīvu. Tā realizējās, pārvaldot acu augstuma (horizonta), priekšmeta konstrukcijas leņķu un satekpunktu noteikšanu un attēlošanas likumsakarību shēmas. Renesanses periodā šie principi pirmo reizi parādījās mākslinieku Bruneleski un Alberti darbos.
Šī ir visizplatītākā no visām perspektīvām. Tā nosaka objektu formu, izmēru, proporciju optiskus kropļojumus, ko rada objektu perspektīvas samazināšana un ir divu vai vairāku ķermeņu saplūšana vienā.
Perspektīvas pamatprincipus sāka pielietot jau 14.gs. Renesanses laikā, kad tika tulkota 11.gs. matemātiķa un optiķa Alhazīna ibn al-Haitama grāmata no arābu uz latīņu valodu.
Lineārās perspektīvas princips: dabā esošās paralēlās līnijas satiekas vienā punktā - satekpunktā - pie horizonta. Priekšmeti kļūst mazāki, proporcionāli attālinoties no gleznas priekšējā plāna uz mākslas darba dziļumu (tuvojoties horizonta līnijai).
…
