Pilsoniskā sabiedrība ir demokrātiskas valsts neatņemama sastāvdaļa. Pilsoniskā sabiedrība palīdz pilsoņiem realizēt savas ekonomiskās, politiskās un sociālās intereses. Turklāt tās [pilsoniskās sabiedrības] raksturs norāda uz demokratizācijas pakāpi postkomunistiskā sabiedrībā. Arī Ostrovskas kundze vairākkārt piemin, ka demokrātiska valsts, atšķirībā no totalitāras, bez pilsoniskās sabiedrības ilglaicīgi pastāvēt nevar. Tomēr pilsonisko sabiedrību nevar radīt “no augšas”. Tā kā Latvijas īpatnība ir tā, ka visa “dziesmotā revolūcija”, Baltijas ceļu ieskaitot, tika radīta “no augšas”, tad tika pieņemts, ka pilsoniskās sabiedrības veidošana ir jaunizveidotās valsts kompetence. Pilsoniskās sabiedrības sfēra ietver gan formālās, gan neformālās organizācijas (ekonomiskas, kultūras, tās, kuru mērķis ir informēt un izglītot, interešu aizsardzības organizācijas, attīstību veicinošās organizācijas un pilsoņu organizācijas). Tomēr pilsoniskā sabiedrība nesastāv tikai no fondiem, biedrībām, savienībām u.tml. Nozīmīga loma ir arī izglītības sistēmai, baznīcai, ģimenei. Specifiski pilsoniskās sabiedrības veidojumi ir politiskās partijas. Teorētiski tā ir svarīgs starpposms starp sabiedrību un valsti, tomēr tā kā cilvēkiem apziņā ir palikusi totalitārās iekārtas izpratne par partijām, to nozīme ir diskreditēta. Plaisa starp valdošajiem un sabiedrību palielinās, partijas biedru skaits ir tikai 3%. Pārejas perioda galvenā dilemma, ir jautājums vai demokrātijas stabilitāti nodrošināt ar pilsoniskās sabiedrības mobilizāciju vai valsts kontrolētu ekonomikas liberalizāciju? Diemžēl jāatzīst, ka valsts nav atbilstošā līmenī spējusi tikt galā nedz pirmo, nedz otro jautājumu. …
