Viens no ģeopolitikas pamatliecējiem Karls Haushofers Japānu pieskaitīja pie „salu valstīm ar kontinentāla tipa domāšanu”. Vācu zinātnieks uzskatīja, ka Japāna ir pilnīgs pretstats citai salu valstij – Anglijai. Šādam uzskatam par pamatu kalpoja daudzi apstākļi. Kā piemēram, Anglija vienmēr ir centusies nošķirties no pārējās Eiropas, lika tai pretstatā sevi. Japāna pretēji vienmēr ir centusies uzturēt labas attiecības ar pārējām Āzijas valstīm, lielā mērā ar Ķīnu, Koreju un praktiski kontinentam ir parādā par visu, kas tai ir – sākot ar rakstību un beidzot ar ražošanu. Garīgajā dzīvē šo saikni izsekot arī nesagādā nekādas problēmas – sakrālie teksti „Kodziki” (m.ē. 712. g.) un „Nihon Seki” – kas kalpo kā japāņu tradīciju pamats, lielā mērā ir aizgūti no ķīniešu, korejiešu, kā arī no indiešu un malaiziešu garīgās bagātības.
Neapšaubāmi šis aizguvums tika bagātināts un adaptēts atbilstoši nacionālajai uztverei. Arī paši japāņi savu valsti uztver kā sakrālo valstu dzimteni, „garu zemes” utt. Priekš japāņiem Japāna – simboliska ontoloģiska josla. Japāņu filozofiskie uzskati tiek raksturoti kā tieksme uz pašiedziļināšanos, ar mediatīvu virzienu.1
„Aukstā kara” beigas radīja Japānā vērā ņemamas diskusijas attiecībā uz mērķiem, uzdevumiem un militāro sadarbību ar ASV. …
