Tautas izglītības un kultūras attīstība atrodas savstarpējā mijiedarbības procesā. Izglītot jauno paaudzi nozīmē ievadīt to savas tautas un pasaules kultūrā. Zināšanu un kultūras līmenis zināmā mērā ietekmē cilvēku vajadzības, kas realizējas mērķos. To zinātniska noteikšana prasa, tēlaini runājot, zināt- no kurienes mēs nākam. Vēstures zināšana un izpratne palīdz skaidrāk izprast un novērtēt mūsdienu notikumus, kā arī paradzēt to tālāko attīstību. Šī neapstrīdamā patiesība attiecas uz tautas izglītību kopumā, kā arī uz skolotāju sagatavošanu. To mēs saprotam kā mijiedarbības procesu, kurā notiek gan mācīšana, mācīšanās, gan apguve. Rodas iespējas, uzkrājas pieredze patstāvīgi strādāt, pedagoģiski domāt un izstrādāt savu pieeju pedagoģiskajam darbam. [1:7]
Katra tauta liela vai maza- ienes savu daļu visas cilvēces kultūras vērtību jūrā. Pedagoģijas atziņas, tās vērtību neizsīkstošās bagātības, lai kādos vēstures slāņos pasmeltos, katrai jaunai paaudzei rūpīgi jāizvērtē un jāvērš par savas garīgās dzīves daļu.Pedagoģijas vērību pasaulē rodamas ievirzes visu cilvēkdzīves un darbības pamatu veidošanai…
