Jaunība uzzied tik krāšņi kā papardes zieds, bet nobirst tik strauji kā rīta rasa. Es cenšos to sasmelt, savākt kopā katru pilienu, kas nokritis leknajā pļavā, taču man negribīgi un neapzināti iesmeldzas sirds, jo saprotu, ka savākt itin visu atpakaļ man vairs neizdosies nekad. Tāpēc jaunība ir laiks, ko jāizbauda tik ļoti, cik vien tas ir iespējams, jāskrien basām kājām pa svaigi kūpošām, tikko pielijušām peļķēm, jāstiepj roka nātrēs, kaut arī tās varen sāpīgi dzeļ, jādzer sālsūdens pat tad, ja jūtu, ka kakls kļūs jēls un sāpīgs. …
