Lasot A. Čaka dzeju, viņš ir, man šķiet, vienīgais latviešu dzejnieks, kurš izceļas ar tiešām savdabīgu dzeju, jo viņš raksta par lietām tādas, kādas viņš redz, izmanto ļoti daudz personifikāciju, pat raksta par kioskiem, ielām un daudzām citām lietām. Viņš izmanto tās kā aizstājējus cilvēkiem, kuri varētu dot padomus vai palīdzēt liriskajam varonim. Čaka dzeja ļoti lielā mērā ir Čaks pats, tā ir viņa dzīve, lai gan man pašam Čaks nekad nav paticis kā cilvēks, kaut kāda zināma savdabība, šarms viņam piemīt, to nenoliegšu.…
