Testamentārā mantošana un savstarpējie testamenti

!!!NEATRAIDĀMO MANTINIEKU UN NEATRAIDĀMĀS DAĻAS INSTITŪTS
Neatraidāmajiem mantiniekiem gandrīz vienmēr kaut kas pienākas. Testators ir brīvs savā rīcībā, taču atsevišķām personu kategorijām var pienākties noteikta daļa no mantojuma. CL 422.p. Testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatraidāmiem mantiniekiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. Šis noteikums jāievēro arī ieceļot pēcmantinieku.
1)Formālā neatraidāmo mantinieku izpratne – tā nāk no romiešu tiesībām (privātīpašums kā svēts institūts, kuru var novēlēt jebkuram). Tā kā testatori savu mantu sāka novēlēt dažādām personām, piem., kāršu biedriem, tad ieviesa formālo neatraidāmo mantinieku izpratni. Testatoram, taisot testamentu, tajā katra ziņā jāmin ar saviem vistuvākajiem mantiniekiem kādā daļa no mantojuma, vai arī jāizslēdz šīs personas no mantojuma. Šīs prasības neievērošana romiešu tiesībās padarīja testamentu par nederīgu, vēlāk Prētora tiesības sistēmu pārveidoja, papildinot neatraidāmo mantinieku loku (nosakot, ka visi bērni ir vienlīdzīgi – iekļaujot adoptētos) un nosakot, ka apietie (neminētie) neatraidāmie mantinieki varēja griezties pie Prētora ar lūgumu apstiprināties mantojuma tiesībās pretēji testamentam, un iegūstot tik daudz, cik būtu saņēmuši, ja testamenta vispār nebūtu.
2)Materiālā neatraidāmo mantinieku izpratne – Latvijā padomju gados bija problēma ar šo jēdzienu. Atsakoties no neatraidāmo mantinieku formālām tiesībām, tika ieviests mantinieku neatņemamās daļas institūts, kas neatraidāmiem mantiniekiem deva iespēja saņemt no testamentāriem mantiniekiem ekonomiski novērtējamu daļu, bet tādēļ nepadarīja šīs personas par mantiniekiem.
Šeit sadūrās divi nesavienojami principi, kurus romiešu juristi mēģināja saskaņot kompromisa veidā. No vienas puses, nevarēja liegt mantojuma atstājējam kā īpašniekam rīkoties ar savu mantu kā viņš pats grib (privātīpašnieka tiesība), bet, no otras puses, nevarēja ļaut irt valdošās šķiras sastāvam, pametot daļu tās locekļu trūkumā (bieži testatora pārsteidzīgu untumu dēļ), tas vergu īpašnieku slānim likās netaisni (V.Kalniņš. Romiešu civiltiesību pamati).
…