Sāka dibināties latviešu pilsoniskās partijas. Valkā nodibinājās Latviešu Zemnieku savienība (priekšsēdētājs – Kārlis Ulmanis), Pēterburgā – Latviešu Demokrātu partija, bet Maskavā – Latviešu Nacionāldemokrātu partija. Gandrīz visas jaundibinātās padomes un politiskās kustības Latvijā prasīja Latvijas autonomiju, taču Latvijas politiskie spēki panākumus neguva, jo Krievijas pagaidu valdībai bija iebildumi pret Latgales atdalīšanu no Vitebskas guberņas.
Latvijas politiskos spēkus varēja iedalīt trīs grupās. Neliela daļa bija provāciski orientēta un atbalstīja Baltijas pievienošanos Vācijai hercogistes statusā vaio citu autonomijas formu Vācijas impērijas ietvaros. Viņu līderis bija Frīdrihs Veinbergs. Otra politiskā grupa atbalstīja palikšanu Krievijas sastāvā. Tos pārstāvēja Latvijas sociāldemokrāti boļševiki, kuru līderis bija Fricis Roziņš. Sociāldemokrāti meņševiki sākumā atbalstīja autonomu Latviju Krievijas sastāvā, bet vēlāk nacionālo valstiskumu. Nacionālā valstiskuma nodibināšanas virzienu pārstāvēja Pilsoniskās partijas, vēlāk arī sociāldemokrāti meņševiki. …
