Totalitārisms – politiskais režīms, kam raksturīga valsts varas tieksme visaptveroši (totāli) noteikt un kontrolēt pilsoņu politisko, saimniecisko, garīgo un ģimenes dzīvi, pakļaut personības individuālo dzīvi kopīgām sabiedrības interesēm. To raksturo valsts varas koncentrēšanās vienā institūtā, varas nesankcionētu politisko aktivitāšu aizliegums, politisks terors, politiskās apziņas mistifikācija.
Parasti totalitāro valsts varas sistēmu saista ar padomju sociālistisko sabiedrību, pasvītrojot, ka totalitāra vara ir komunisma celtniecības pamatnosacījums un priekšnoteikums. Taču šīs varas aizsākumiem ir daudz dziļākas saknes nekā padomju sistēmas 70 gadi. Šajā sakarībā interesi izraisa vairāku Krievijas sabiedrības pētnieku izteiktā doma, ka totalitārā valsts varas sistēma ir cieši saistīta ar Krievijas valstiskuma rašanos un evolūciju, ar Krievijas sabiedrības attīstību daudzu gadsimtu gaitā. Centralizācijai, administrēšanai, spaidu institūtiem bija liela loma jau Krievijas valsts veidošanās laikā. No Ivana IV Bargā un Pētera I laikiem nāk Krievijai raksturīgā valsts varas visvarenība, visatļautība, jebkādu morālu „bremžu” (ierobežojumu) trūkums; absolūta nerēķināšanās ar cilvēkiem, viņu dzīves vērtībām; mežonīgs nežēlīgums pret savu tautu. Visaugstāk tika pacelts „valsts labums”, bet cilvēks atzīts tikai kā līdzeklis šī mērķa sasniegšanai. Cauri gadsimtiem – līdz pat mūsdienām Krievijā saglabājusies prakse uzskatīt, ka valstij ir tiesības un tā drīkst: a) no augšas, b) ar varu, c) atbilstoši cara vai vadoņa priekšstatiem par labumu „aplaimot tautu” un spiest to kļūt laimīgai.…
