Absurds ( no lat.val. absurdus – aplams, bezjēdzīgs; jēgas apgrieztā, aplamā puse) – sākotnēji šis jēdziens apzīmēja runas un darbības savstarpējo nesaskaņotību, bet vēlāk tika ieviests arī matemātikas un loģikas zinātnēs, kurās ar šo jēdzienu apzīmēja nesaskaņas starp kaut kādu darbību un tās rezultātu jeb secinājumu.
Mēģinājums kaut kādās kategorijās definēt absurdu ir nereāls un pats par sevi absurds, tāpēc ka absurds neiederas ne veselā saprāta robežās, ne saprāta jēdzienā, ne arī saprāta idejās. Absurds ir paradoksāls. Prāts savā diskursīvajā kustībā “uzgrūžas” kontrjēgai (pretējai jēgas pusei), kas no sākuma tiek uztverta kā absurda, kā kaut kas neiespējams, bet pēc tam iekļaujas spriešanas loģikā, paplašina zināšanu robežas un kļūst par “veselo saprātu”. Līdz ar dažādiem jēgas skaidrojumiem cilvēka domas vēstures attīstībā, arī absurda jēdziens tiek traktēts dažādi: no absurda traktējuma kā bezmērķīga vārda un izteikuma, kuram nav referenta (ziņotāja), līdz sapratnei par absurdu kā loģikas likumu pārkāpšanu un, visbeidzot, līdz absurda interpretācijai kā tādai, ko nav iespējams domāt, kas atrodas ārpus sapratnes robežām un ārpus objektīvi ideālo nozīmju pasaules, kas atklājas cilvēciskajos diskursos un iespējamā robežās.
Nozīmju lauka paplašināšanās ved pie absurda pārvērtēšanas, pie tā jaunu robežu noteikšanas.…
