Kurzemes hercogistes muižu likumi

2. Zemnieku stāvoklis Kurzemes hercogistē

Kurzemes zemnieku saimnieciskais un tiesiskais stāvoklis nebija visās vietās vienāds. Samērā labāks tas bija Hercoga jeb kroņa muižās. Hercoga zemnieku klaušas un nodevas bija noteiktas vakas grāmatās; bez tām caurmērā tās bija zemākas par privāto muižu zemnieku nastām. Par muižas amatpersonu patvarībām hercoga zemnieki varēja arī sūdzēties.
Sliktāks bija zemnieku stāvoklis privātajās muižās. Muižnieki bija savas muižas novados gandrīz neierobežoti zemnieku valdnieki. Viņi izdeva zemniekiem likumus, dažreiz liekot tos pat iespiest. Viņi sprieda par zemniekiem tiesu – vai nu paši, vai arī viņu organizētās zemnieku jeb pagasta tiesas. Māju paturēšana zemniekiem nebija nodrošināta, jo muižnieks katru brīdi varēja viņus izlikt no mājām, padarot pašus par kalpiem vai arī pārceļot uz citam mājām. Muižnieks varēja arī pēc pateikšanas uzlikt lielākas klaušas un nodevas, varēja viņus pašus pārdot, manīt un citādi atsavināt. Muižnieki gan atstāja zemniekiem ierobežotas tiesības uz darba augļiem, t.i., kustamu mantu; bet arī tās paturēšana bija atkarīga no „kunga žēlastības”.
Neuraugoties uz beztiesisko stāvokli, saimnieciskā ziņa arī privāto muižu zemnieki dzīvoja labāk nekā šai pašā laikā Vidzemes zemes zemnieki. Pa daļai tas izskaidrojams ar to, ka Kurzemes (sevišķi Zemgales) zeme ir auglīgāka. Bez tam Kurzeme pēdējos gadu simteņus bija mazāk cietusi arī kara postā. Tamdēļ privāto muižu zemnieku stāvoklis lielā mērā atkarājās no dzimtskunga personīgām īpašībām. Ja muižnieks bija humāns, turīgs un vairāk izglītots, viņš arī ar saviem zemniekiem apgājās labāk. Visvairāk apspiesti bija nabadzīgāko un mantkārīgāko muižnieku dzimtļaudis.

2.1. Zemnieku noslāņošanās

Zemnieku vidū pastāvēja atšķirības. Daļa kļuva par dzimtzemniekiem, tomēr saglabāja savas saimniecības. Tie bija saimnieki, kas maksāja nodevas, sūtīja saimes ļaudis klušu darbos uz muižu. Vēl ilgi bija arī patstāvīgi saimnieki – brīvzemnieki -, kas nepildīja klaušas un nemaksāja parastās nodevas, bet atpirkās no tām, maksādami leidu naudā vai graudā. Daudz bija kalpu, kas strādāja pie saimniekiem. Viņiem nepiederēja zeme, par darbu viņi saņēma algu. Daži kalpi saņēma nelielus zemes gabalus, ko viņi apstrādāja un iegūto ražu paturēja sev. Šādus kalpus sauca par bandiniekiem.
Atsevišķi jāmin bijušie Senlatvijas dižciltīgie, kas nebija gājuši bojā XIII gadsimta cīņās pret iekarotājiem. Viņi bieži kļuva par vācu zemes kungu sīkajiem vasaļiem – leimaņiem. Dižciltīgajiem atstāja viņu zemes īpašumus, bet par to lika doties līdzi vāciešiem karagājienos kā viegli bruņotiem jātniekiem – kalpot kavalērijā. Ar laiku daudzi dižciltīgie pārvācojās.
…