Tai pat laikā atklājas „bezgožu” īstās sejas jeb tie cilvēki, kuri vienmēr iet, un visu mūžu turpinās iet pa straumei. Pēc manām domām, to var salīdzināt ar zvēresta teikšanu, jo teikt zvērestu vēl nenozīmē to izpildīt, un tādējādi daudzi nespēj pacelt smagos vārdus- izturies pret citiem tā, kā vēlies, lai citi izturētos pret tevi. Jo vairāk cilvēce centīsies tos realizēt, jo labāka būs dzīve. Lai arī mums katram dzīvē „piespēlēta” atšķirīga maska, tomēr mūsu sirdis tiktu mazāk sāpinātas, un rokas nešķistu tik pievilcīgi spēcīgas, kāds ir līdz šim.
Vēl viena dzīves gudrība, ko nākas paturēt prātā- dots devējam atdodas!
…
