Disgrāfija, tās cēloņi un palīdzības iespējas

Pastāv dažādi mācīšanās traucējumi, kurus pedagogi bieži vien neatpazīst un klasificē kā slinkumu vai vienkāršu nevēlēšanos mācīties. Tomēr šis uzskats ir kļūdains; patiesībā bērni ar mācīšanās traucējumiem var būt pat ļoti intelektuāli un motivēti mācīties, taču šie traucējumi neļauj viņiem to realizēt. Bieži vien viens traucējums izraisa mācību vielas izpratni kopumā, jo bērns nevar apgūt vielu tādā formā, kurā viņam ir traucējumi, piemēram, bērns ar disleksiju nespēj lasīt, tāpēc nav jēgas censties viņu izglītot, uzdodot lasīt grāmatu. Parasti mācību traucējumu gadījumā citās sfērās attīstība ir normāla; tā arī ir pazīme, kā atpazīt mācību traucējumus no atpalicības vai slinkuma. Svarīgi ir mācēt atpazīt mācīšanās traucējumus un palīdzēt bērniem tikt ar šo problēmu galā. Viens no mācīšanās traucējumiem ir disgrafija.
Disgrafija ir neiroloģiskas izcelsmes traucējums, kam raksturīgas grūtības rakstīt. Traucējumu parasti konstatē tad, kad bērns sāk rakstīt – bērnudārza vai sākumskolas vecumā. Pieaugušajiem disgrafija mēdz parādīties pēc smadzeņu traumām vai slimībām.
Cilvēki, kam piemīt disgrafija, nespēj skaidri un salasāmi rakstīt. Viņi raksta nesalasāmā rokrakstā, nespēj samērot burtu lielumu, nepareizi atdala vārdus, pielaiž milzīgu daudzumu pareizrakstības kļūdu, var rakstīt citus vārdus uzdoto vietā (www.ninds.nih.gov), nespēj veidot gramatiski pareizu teikumu (Psychiatric Professional Services). Tāpat ir novērojama dīvaina rakstāmrīka satveršana vai lapas novietojums, starp burtiem un vārdiem ir nesamērīgas atstarpes, vārdi bieži vien nav pabeigti, cilvēks bieži nespēj saplānot teksta izvietojumu uz lapas, nespēj vienlaicīgi rakstīt un darīt kaut ko citu, piemēram, domāt vai pievērst uzmanību skolotāja teiktajam. Turklāt problēma saglabājas arī tad, ja cilvēkam tiek dots pietiekoši daudz laika, lai rakstītu (www.ldaamerica.org). Reizēm cilvēks ar disgrafiju rakstīšanas laikā runā pie sevis vai arī ļoti uzmanīgi vēro savu roku (www.as.wvu.edu). …