Slāpekļa vēsture
Slāpekli bioloģiskos eksperimentos atklāja D. Rezerfords 1772. gadā.
Tai pašā gadā to ieguva arī D. Prīslijs, sadalot amonjaku, un 1773. gadā K. Šēle, pārbaudot gaisa sastāvu.
A. L. Lavuazjē šo gāzi, kas neuztur ne degšanu, ne elpošanu, ieteica nosaukt par azotu.
Vispārējā informācija
Ķīmiskais simbols – N
Molekulas formula – N₂
Blīvums – 7874
Kārtas skaitlis – 7
Relatīvā atommasa - 14,0067
Elektronegativitāte - 3.0
Atrodas 2. periodā
Atrašanās dabā
Stabilu divatomu molekulu N2 veidā slāpeklis atrodas gaisā (tilpumdaļa 78,09%)
Slāpeklis ir visu augu un dzīvnieku olbaltumvielu sastāvdaļa.
Tas atrodams akmeņoglēs un kūdrā, to satur arī daži minerāli, no kuriem rūpnieciska nozīme ir Čīles salpetrim NaNO3 un Indijas salpetrim KNO3.
Slāpekļa iegūšana
Laboratorijā slāpekli iegūst, karsējot amonija nitrītu:
NH₄NO₂ →t° N₂ + 2H₂O
Rūpniecībā slāpekli iegūst, destilējot šķidru gaisu.
Slāpeklis iztvaiko vispirms, jo slāpeklim viršanas temperatūra ir -195,8°C, bet skābeklim -183°C
Fizikālās īpašības
Slāpeklis ir bezkrāsaina gāze bez smaržas un garšas
Tas ir nedaudz vieglāks par gaisu
Tā šķīdība ūdenī ir ļoti neliela
Slāpeklis -2000°C sacietē un veido molekulu kristālrežģi
Slāpekļa izmantošana
Amonjaka un kalcija ciānamīda ražošanai
Metalurģijā tērauda ražošanai (tērauda nitridēšanai)
Elektrisko spuldžu pildīšanai
Šķidru slāpekli izmanto saldēšanas iekārtās.…
