Pirms Otrā pasaules kara Latvija bija neatkarīga un neitrāla valsts, Tautu savienības locekle, kas neapdraudēja nevienu kaimiņvalsti, taču saskaņā ar 1939. gada 23. augustā parakstīto Molotova – Ribentropa paktu un tam pievienoto slepeno papildprotokolu Latvija faktiski nonāca PSRS interešu zonā. Un 1940. gada 17. jūnijs, kad Latvijas teritorijā ienāca padomju karaspēks, iezīmē posma sākumu, kas pazīstams kā padomju okupācijas laiks jeb „baigais gads”.
Laikā no 1940. gada jūnija līdz 1941. gada jūnijam Latvijā vērojams jebkurš politiskās domas un rīcības aizliegums, iedzīvotājiem nav tiesību piedalīties brīvās vēlēšanās, dibināt politiskās partijas. Par to liecina tas, ka 1940. gada 14. 15. jūlijā notikušajās Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai komunistu sastādītais „Latvijas darbaļaužu bloka saraksts”, kas pēc būtības atbilda oficiālajai PSRS ideoloģijai – komunismam. Citi saraksti tika noraidīti ar dažādiem formāliem ieganstiem, to sastādītāji, kā bijušais izglītības ministrs A. Ķēniņš, arestēti. Tas liecina par to, ka PSRS nepieļāva nekādu brīvdomību no tautas puses, visi demokrātiskā sabiedrībā pastāvošie politiskie līdzekļi tika noraidīti un cilvēkiem nebija itin nekādu iespēju piedalīties politiski sabiedriskajā dzīvē.
…
