Senā Ķīna raksturojas ar savu īpatnību un neatkārtojamību audzināšanas stilā un izglītības nozīmē. Viņiem svarīgi bija turpināt esošās tradīcijas un nodrošināt to nemainīgumu, lai ieaudzinātu vecās paražas. Izglītošanās mērķis nebija, lai sevi materiāli nodrošinātu kā mūsdienās, bet tam bija intelektuāli nozīmīgs mērķis sevis pilnveidošanai un laimei, un godam citu acīs.
Lielā Ķīnas mūra dēļ šī valsts bija tik pat kā izolēta no apkārtējās sabiedrības, un tādējādi ir spējusi neietekmēt savu kultūru un tradīcijas ar citu tautu paražām un gājusi atsevišķi savu attīstības ceļu audzināšanā, izglītībā, kultūrā un citās jomās.
• Senās Ķīnas civilizācijas attīstību var iedalīt vairākos posmos:
Šanas – Iņas laikmets 1523. – 1027.g. p.m.ē.
Džou dinastija 1027. – 256.g. p.m.ē.
Ciņu impērija 256. – 210.g. p.m.ē.
Haņu dinastija 206. – 220.g. p.m.ē.
Haņu periodā Ķīna piedzīvoja uzplaukumu, pievēršot uzmanību kultūrai, mākslai un zinātnei. Neatsveramu ieguvumu pedagoģiskajās – filozofiskās atziņās, pat vēl līdz mūsdienām, deva Konfūcijs.
Audzināšana un izglītība.
Ķīniešu audzināšanas galvenais mērķis ir paklausība un esošās kārtības saglabāšana, ko nodrošināja nedaudzie skolotāji. Pēc ķīniešu uzskatiem, ģimenes galva bija vīrietis un tādējādi arī pārāks par sievieti. Viņam bija neierobežota vara pār bērniem. Paklausību un cieņu kā pret tēvu, prasīja arī skolotājs no saviem audzēkņiem.
…
