1917. gadā mākslinieks saskārās ar nopietnām veselības problēmām un bija spiests pavadīt laiku nervu slimību slimnīcā, bet neskatoties uz to, de Kiriko turpināja gleznot. Šajā laika posmā tapušie darbi attēlo juceklīgus, metafiziskā stilā attēlotus interjera priekšmetus, kas vēlāk tiek saukts par ‘metafizisko interjeru’. Šajā laikā viņš iepazīstas ar Karlo Karru un vēlāk abi mākslinieki kopīgi devās atpakaļ uz Itāliju, kur dibināja metafiziskās glezniecības kustību. De Kiriko piedzīvoja plašu pret sevi vērstu kritiku pēc pirmās izstādes norises Romā. Viņš tiek saukts par “nespējīgu mākslinieku”, kas ignorē dižo itāļu mākslu. De Kiriko aso kritiku izmanto savā labā un tādējādi caur kritiku pārgāja tuvāk Renesanses glezniecībai.
1920.-1930. gads de Kiriko daiļradē ir Neobaroka periods, kura laikā mākslinieks atgiežas pie vērtībām, kuras pirms tam pats tika noliedzis. De Kiriko no jauna mācās klasiskās glezniecības krāsu un zīmējumu principus. Mākslinieks arī nolemj atteikties no eļļas krāsu izmantošanas un pievēršas temperam, ko izmantoja Renesanses perioda gleznotāji. Nostiprinājis klasiskās glezniecības pamatzināšanas de Kiriko tomēr atgriežas pie metafiziskās glezniecības. Tas no tiek 1940. gadā un sākas jauns – neometafiziskais periods. Šajā laikā gan netiek radīts nekas pilnīgi orģināls. De Kiriko vairāk nodarbojas ar savu darbu imitācijām un pavairošanu.
…
