Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 24.05.2004.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 1.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 2.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 3.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 4.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 5.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 6.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 7.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 8.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 9.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 10.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 11.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 12.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 13.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 14.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 15.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 16.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 17.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 18.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 19.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 20.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 21.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 22.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 23.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 24.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 25.
  • Konspekts 'Tiesību teorija', 26.
Darba fragmentsAizvērt

VTT jēdziens un priekšmets.
TT kā zinātne ir vispārināta zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskajām parādībām, to būtību, attīstību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā. Tā pētī tiesisko īstenību (realitāti) valstī. TT cenšas izdibināt un izzināt tiesiskos sakarus. Tiesību zinātnē struktūras jēdziena izpratne, galvenokārt, tiek reducēta uz tiesību elementu savstarpējām attiecībām. TT priekšmets sniedz atbildi uz to, ko attiecīgā zinātne pēta. Tā veido tiesību pamatlikumsakarības, to būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tā pēta tiesību izcelšanās cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas sistēmu un citus ar tiesībām saistītus jautājumus. TT ir sabiedriska, politiski – juridiska, teorētiska un filozofiska (metodoloģiska) rakstura zinātne.
2. VTT nozīme sabiedrības tiesiskajā dzīvē.
TT un tās atziņas ir sabiedriskās dzīves attīstības metodoloģiskais pamats. TT atspoguļo sabiedriskās attiecības, turklāt tā, lai parādītu kādas tās reāli pastāv, kā arī kādām tām jābūt, - to var tikai ar domāšanas un prāta palīdzību. Lai tiesības kļūtu par sabiedrības dzīvi stabilizējošu, sakārtojušu faktoru, tām jāietver savā statusā nepārejošas, ne no kā neatkarīgas vērtības. Sabiedriskajās zinātnēs, t.s. tiesību zinātnes rīcībā ir samērā maz patiesību, kas pietiekami adekvāti atspoguļotu sociālus procesus, tāpēc cilvēkam ir svarīgi izkopt spējas meklēt patiesību. Balsoties uz TT būtības, funkciju un tās attīstības likumsakarības saiknē ar citām sociālām parādībām, sabiedrība izstrādā un noformulē idejas, noteikumus, kādā veidā var un vajag pilnveidot esošo likumdošanu vai uzlabot juridisko iestāžu darbību. Būtība TT piedāvā principus, lai stiprinātu likumību un tiesisko kārtību valstī, lai stiprinātu personas brīvības, kuras ir akceptētas starptautiskajās tiesībās.
3. Tiesību teorijas struktūra.
Zinātniskās teorijas struktūra ir iekšējā sakarība starp zinātniskās teorijas sadaļām, kas veido šo zinātnisko teoriju, veids kādā dažādas teorijas veseluma daļas sakārtotas attiecībā cita pret citu. Tiesību teorijas struktūrā tiek iekļauti pamatjēdzieni: tiesības, tiesību normas, tiesiskās attiecības, tiesiskā apziņa, tiesību realizācija un piemērošana, tiesiski pamatota uzvedība utt.
TT vispirms ietver sevī tādu struktūras elementu kā filozofijas jautājums. Filozofija ir radusies un attīstījusies kā zinātņu māte. TT daļu veido socioloģiskais elements. No socioloģijas kā zinātnes ir atvasināta tiesību socioloģija – tā ir tiesību sfēra, kas pēta tiesisko attiecību struktūru, tiesību efektivitāti, pārkāpumus, cēloņus, izmaiņas noteiktos apstākļos. TT tiek ietverta arī speciālā juridiskā teorija – šajā gadījumā iet runa par tiesību avotiem, juridisko normu klasifikāciju, realizāciju, piemērošanu. VTT struktūrā ietilpst arī citi struktūras elementi – tiesību kibernētika, sociāltiesiskā psiholoģija, juridiskā stilistika, juridiskās tehnikas teorija.
4. Teoloģiskās, patriarhālās, dabisko tiesību teoriju un psiholoģiskās teoriju raksturojums.
Teoloģiskā teorija – spilgtākais šīs teorijas pārstāvis ir Akvīnas Toms, 13.gs. Toms sistematizēja katoļu baznīcas pieredzi, tika izveidota filozofiska mācība – tomisms, sākotnēji kā katoļu baznīcas doktrīna. Vēlāk šī mācība tika modernizēta un radās neotomisms. Saskaņā ar tomismu tiesību sfērā ir taisnības sfēra un patiesības sfēra. Tiesībām ir piedēvēta līdzsvarojoša funkcija starp taisnīgumu un citām tieksmēm. Līdzsvarošanas likums ir pasludināts par mūžīgo likumu un dievišķā prāta izpausmi. Teoloģiskās teorijas neotomisma teorijas viedoklis sakrīt ar dabisko tiesību teorijas viedokli.
Patriarhālā teorija – vislabāk izstrādāta Konfūcija mācībā. Patriarhālās tiesību teorijas pārstāvji saista tiesības ar ģimeni. Viņi pielīdzina valsti ģimenei. Imperatora vara tiek pielīdzināta tēva varai. Viņa attiecības ar sabiedrību – tēva un dēla attiecības. Tēvam ir jārūpējas par saviem bērniem, ja tie ir paklausīgi. Reglamentēts jautājums par vecāku cilvēku attiecībām ar jaunākiem. Visas attiecības reglamentē paražas, rituāli un morāles normu kopums, no sastāda feodālās sabiedrības. Šie kodeksi ir orientēti uz godbijību, pienākuma precīzu izpildi.
Dabisko tiesību teorija – lielu lomu pievērš taisnīgumam. Dabisko tiesību teorijas pamatā ir šādas idejas: 1) sabiedrības politiskai un tiesiskai dzīvei jāatbilst dabisko tiesību prasībām, kas izriet no cilvēka un pilsoņa dabas, šajā sakarā valstī spēkā esošā likumdošana aicināta nostiprināt un nodrošināt cilvēka tiesības un brīvības, ko nosaka pati cilvēka daba, vispārcilvēciskās vērtības kā vispasaules kultūras sasniegums; 2) dabisko tiesību teorija balstās uz civilizācijas atzinumiem, kam ir prioritātes nozīme. Taisnīguma, cilvēka tiesību un brīvību neatņemamība, saprāta dominante, u.c. vērtības, kas ir jāliek pamatā sabiedrības un valsts pastāvēšanai; 3) dabiskās tiesības izaug no cilvēka saprātīgas dabas, no viņa gribas brīvības, no civilizētā pastāvēšanas veida konkrētā cilvēku kopienā, tiesības un brīvības cilvēkam netiek dāvinātas, tās viņiem pieder no dzimšanas un jārespektē pašiem. Dabisko tiesību loma mūsdienās ir ļoti izplatīta.
Psiholoģiskā teorija – raksturīgas šādas pazīmes: 1) šī teorija tiesības iedala pozitīvajās un intuitīvajās. Pozitīvās tiesības tiek definētas kā tiesību normu kopums un valstī pastāv kā oficiāli normatīvi spēkā esoši tiesiski priekšraksti. Intuitīvās vai neoficiālās tiesības – tās ir tīri psiholoģiskas parādības, cilvēka dvēseles īpašs stāvoklis; 2) intuitīvām tiesībām ir individuāls raksturs, to saturu nosaka katra cilvēka dzīves individuālie apstākļi, viņa raksturs, audzināšana, izglītība, sociālais stāvoklis, utt.; 3) psiholoģiskā tiesību teorija radās no tā, kā intuitīvas lietas veidojās psihiskās saskarsmes ceļā dažādās cilvēku aprindās un kopās, kurām ir kopīgas intereses, iepretīm citām pretējām interesēm; 4) šī teorija māca, ka tiesību avots ir tā cilvēka gara darbības joma, kur norisinās tiesiskās emocijas, kur veidojas tiesiskās atziņas, ieskati, tiesiskā apziņa un pārliecība.

Autora komentārsAtvērt
Nosūtīt darbu e-pastā

Tavs vārds:

E-pasta adrese, uz kuru nosūtīt darba saiti:

Sveiks!
{Tavs vārds} iesaka Tev apskatīties interneta bibliotēkas Atlants.lv darbu par tēmu „Tiesību teorija”.

Saite uz darbu:
https://www.atlants.lv/w/192597

Sūtīt

E-pasts ir nosūtīts.