Psiholoģijas vēstures galvenais jautājums ir – kas ir psihe ? To pēta trīs līmeņos ;
1) pirmszinātniskais etaps ;
2) filozofiskais etaps ;
3) zinātniskais etaps.
Psihi var aizstāt arī ar citiem apzīmējumiem – dvēsele, gars.
Filozofiskais etaps.
Filozofiskais etaps dalās vairākos laikos :
1. Sengrieķi – ievieš jēdzienu – dvēsele ;
2. Viduslaiki – jēdziens – dvēsele;
3. Renesanse – jēdziens – dvēsele;
4. Jaunie laiki 18.gs. apgaismībā – jēdziens – apziņa.
Senie grieķi Homēra laikos, cilvēka dvēseli izprata kā dzīvības dvašu, dzīvības spēku, kas mīt cilvēka ķermenī. Ārpus ķermeņa tā nevar pastāvēt, tāpēc cilvēkam mirstot, tā atdalās no ķermeņa. Vēlāk tā pāriet jaunā ķermenī un paliek dzīvot uz zemes.
Milētas skolas sengrieķu zinātnieki ieviesa jēdzienu dvēsele. Šī skola orientējas uz dabu. Milētas skolu pārstāvēja filozofs Heraklīts. Viņš dvēseli saista ar uguni. Tā iztvaiko no mitruma. Ja dvēsele atgiržas mitrā stāvoklī, tad tā iet bojā. Pēc viņa domām ‘’jo sausāka ir cilvēka dvēsele, jo tā ir gudrāka un labāka’’.
Vēl šīs skolas laikā, dvēsele jeb psihe tiek saistīta ar ūdeni un gaisu.
Ar Sokrātu sākas klasiskais psiholoģijas periods. Sokrāts aizsāk ;
1) Introspekcija – sevis izpēte. Sokrāta galvenais teiciens bija – ‘’izpēti pats sevi.’’
2) Ideja par dialogu – dvēsele ir pirmā ar jēdzieniem un potencēm. Sokrāts uzskatīja, ka tikai dialogos ‘’dzimst’’ patiesības.
…
