LPNP 1918. g. janvārī nolēma aktivizēt darbību, lai panāktu Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.
Francijas un Lielbritānijas pārstāvji Petrogradā apliecināja simpātijas LPNP darbībai un lēmumiem, tādējādi paužot savu valdību noraidošo attieksmi pret Baltijas valstu iespējamo pievienošanu Vācijai. Par LPNP izcilāko pārstāvi ārzemēs kļuva vēlākais Latvijas ārlietu ministrs Z. Meierovics. Viņa veiksmīgās diplomātiskās darbības rezultātā Lielbritānijas ārlietu ministrs Arturs Belfūrs oktobra beigās mutiski un 11. novembrī ar oficiālu vēstuli paziņoja, ka Lielbritānija de facto atzīst LPNP par Latvijas valdību.
1918.g. 25. novembrī Latvijas jaunā valdība saņēma rakstisku vēstījumu no Vācijas pārstāvja A. Vinniga par to, ka vācu valdība provizoriski atzīst Latvijas Tautas padomi par patstāvīgu varu.
1918.g. Latvijas teritoriju joprojām kontrolēja Vācija. Lielinieki 1918.g. decembrī strauji sāka ieņemt Latvijas teritoriju.
1919.g. decembrī tika noslēgti divi līgumi ar Vāciju, atzīstot Vācijas okupācijas varu, kura dos līdzekļus un bruņojumu latviešu zemessardzes vienībām cīņā pret lieliniekiem.
Šī situācija sarežģīja Latvijas izredzes iegūt lielāku Antantes atbalstu neatkarības atzīšanas jautājumā, tomēr Pagaidu valdībai izdevās nostiprināt starptautiskos kontaktus un panākt atbalstu nacionālajiem spēkiem no ārzemēm. Pateicoties K.Ulmaņa darbībai, tika noslēgtas militāras vienošanās ar Igauniju un Lietuvu, kura sniedza arī finansiālu palīdzību Latvijai. Materiālu palīdzību Pagaidu valdība saņēma arī no Skandināvijas valstīm un Lielbritānijas. …
