Andrē Bretons un sirreālisma manifesti

Bretons uzsver, ka mūs nospiež loģikas smagums, tomēr loģikā pieeja mūsu laikos ir piemērota tikai tad, kad jārisina sekundāri jautājumi. Absolūtais racionālisms aplūko tos faktus, kas ir nepastarpināti saistīti ar cilvēka pieredzi, turpretim loģikas mērķi no mums attālinās un pašai pieredzei tiek novilktas robežas.
Arī sirreālisms kritizēja esošo autoratīvo buržāzisko pasauli. Sirreālisma pārstāvji solīja bezapziņas attēlojuma un sapņu patieso atklāšanu, lai atjaunoto pazudušā cilvēka identitāti. Sirreālisma priekšteči ir meklējami vācu romantismā, pasakās un teikās. Savā ziņā sirreālisms bija romantisma atdzimšana jaunā ietērpā, tikai ar lielāku noslieci uz absurdu un humoru.
“Sirreālisma otrajā manifestā” tika atklāta spēcīga nostādne: “Nevienam nav noslēpums, ka sirreālisms ir pasludinājis par savu principu absolūtu dumpi, neierobežotu nepakļaušanos un likumīgu diversiju, balstoties tikai uz vardarbību. Visvienkāršākais sirreālistiskais akts nozīmē iziešanu uz ielas ar revolveri rokās un šaušanu uz pūli tik ilgi, kamēr pietiek spēka.”
Bretons raksta : “Neslēpšu, ka mani pirmām kārtām uztrauc tas, kādā mērā cilvēks ir spējīgs uz agresiju, un tikai pēc tam man rodas jautājums, vai viņa agresija ir radoša vai graujoša. Es ticu tā absolūtajai vērtībai, kas spontāni vai nespontāni ved pie esošā lietu stāvokļa noliegšanas.” Sirreālisti par galveno uzskatīja spēju noliegt esošo, tieši tāpēc viņi mīlestību uzskatīja par enerģiju, kas atmodina vēlmes un dzīvotgribu.
Sirreālisti noliedz stilistisko, valodisko un pat loģisko kodu, kas ir iesakņojušies kultūrā. Viņi noliedz aizliegumus un mēģina tie dot jaunu dzīvi. Sirreālisti tiecas pēc dzīves, kur atklājas neiespējamais, neparastais un kurā atbilstība realitātei netiek uzskatīta par nepieciešamību. Viņi vēlas atmest vidusmēra, proletariātisko dzīvesveidu.
…