Bilingvisma vārdu pēdējā laikā daudzi piemin, taču vēl joprojām sarunās par bilingvālās izglītības realizēšanas iespējām un modeļiem rodas iespaids, ka- cik runātāju, tik dažādu priekšstatu par to, kas ir bilingvisms, kā to sasniedz un kādas ir tā izpausmes. Kopā ar neskaidrībām bilingvālisma izpratnē ir radīta laba augsne dažnedažādiem nostāstiem par bilingvismu. Tie izplatās un kļūst par mītiem, kuru patiesīgumu reti kurš apšauba. Tieši tie kaitē, jo balstās uz nezināšanu, aizspriedumiem un domāšanas kūtrumu. Šajā sakarībā vēlos aplūkot dažus no šiem pieņēmumiem.
Pirmais mīts ir formulējams šādi: mācības divās valodās traumē bērnu un pazemina viņa zināšanu līmeni. Šādu uzskatu pauž ne tikai neprofesionāļi, bet arī vairāki pētnieki Eiropā, arī ASV. Viņi salīdzināja t.s. inteliģences rādītājus monoligvāliem un bilingvāliem bērniem, konstatēja, ka bilingvālajiem bērniem ir zemāki inteliģences rādītāji, un izdarīja secinājumu, ka bilingvālisms ir visa ļaunuma sakne, tātad- bilingvālā izglītība ir cēlonis, bet pieticīgie inteliģences rādītāji- tiešs rezultāts. Tālab patreiz tiek veltīta lielāka uzmanība bilingvālisma izpētei un arī šo pētījumu precizitātei. Pētījumos tiek ņemti vērā psiholingvistiski un sociolingvistiski faktori un ir iegūti rezultāti, kas liecina, ka, tieši pretēji iepriekšējiem apgalvojumiem, bilingvāli bērni uzrāda ievērojami labākas sekmes, veicot vairākus specifiskus uzdevumus, piemēram, valodnieciskās spēles, bet citādi atšķirības starp bilingvāļiem un monoligvāļiem intelekta ziņā ir nebūtiskas.
Otrais mīts ir pieņēmums, ka bērnam vispirms būtu jāiemācās kārtīgi viena valoda un tad var sākt mācīt viņam otru valodu.
…
