Lasot šo stāstu, es nemitīgi gaidīju brīdi, kad Simonai šī dzīve apriebsies un viņa izvēlēsies mainīties – iet uz skolu, meklēt darbu, meklēt palīdzību, bet Simona kļuva tik bezcerīga, ka iemīlēja tādu dzīvi : „Kad Alīnas (audžumātes) vais nebija, man sākās tieši tāda dzīve, pēc kā ilgojās visi mani vienaudži. Uzdrīkstējos neiet uz skolu, es rīkoju mājas ballītes, varēju sēdēt kafeinīcā un dzert koktēļus (...) un man nevajadzēja nākt mājās, gremojot košļājamo gumiju.” [2. 97.lpp]
Simonas skumjais stāsts beidzās ar to, ka viņas puisis Emīls piedzēries ieradās viņas dzīvoklī un palūdza vai var pārnakšņot ar savu draudzeni Līviju : „Bet tu saproti, ka man vēl ir Līvija. Mums nav kur iet. Tagad tu saproti?”[2. 99.lpp]
Uzskatu, ka Simonas problēmas bija rinsināmas. Nesaprotu kādēļ skolas skolotāji to visu redzot nepalīdzēja meitenei, kādēļ kārtības sargi nepiesaistīja kādas institūcijas, lai vidusskolnieces problēmas atvieglotu. Mēs dzīvojam tādā sabiedrībā, ka mūs neinteresē kā palīdzēt tiem, kam ir slikti. Mēs to redzam, bet liekam sev distancēties. Mani skumdināja tas, ka Simona negribēja mainīties. Viņa redzēja tikai šo bezpalīdzību.
Es apzinos, ka arī šobrīd valstij citas sociālas problēmas kā, piemēram, bezdarbs, demogrāfija, globalizācija un veselības aprūpe, šķiet svarīgākas, bet mani tomēr nepamet pārliecība, ka būtu jāsāk ar šādiem gadījumiem, lai spētu novērst arī lielākās sociālās problēmas.
…
