Pirmām kārtām dzejnieks uzsver darba praktisko nepieciešamību, tas ir grūts, pat mokpilns, tas ir sodība, ko Zevs uzsūtījis cilvēkiem. Darbs ir visas cilvēka dzīves, viņa eksistences pamats, kas cilvēku vērtē pēc viņa attieksmes pret darbu. Taču darbs viens pats vēl nespēj cilvēka dzīvi darīt pilnvērtīgu, jo, lai tā būtu, ir nepieciešams taisnīgums, kas ir pats lielākais labums.
Hēsiods par cilvēka dabu nelolo nekādas ilūzijas, jo viņam pašam ir bijusi rūgta pieredze ar skaudīgo, negodīgo un slinko brāli. Dziļu pesimismu Hēsiods pauž arī pret sievieti, sakot:” Tas, kas sievietei tic, tic arī blēžiem un zagļiem”, viņš piekodina būt arī ļoti piesardzīgs sievas izvēlē. …
