Vilhelms Vunts un Viljams Džeimss parasti tiek uzskatīti par psiholoģijas tēviem. Abi var teikt, ka nodibinājuši pirmo psiholoģijas laboratoriju, bet neviena no viņu skolām nav nosaukta viņu vārdos.
Vilhelms Vunts piedzima ciematā netālu no Bādenes Vācijā 1832.gada 16.augustā. Viņa tēvs bija luterāņu mācītājs un Vilhelms bija noslēgts un centīgs zēns. Viņš dalīja istabu un viņu mācīja tēva palīgs, baznīcas vikārs. Vilhelmu nosūtīja uz internātskolu 13 gadu vecumā, un uz universitāti 19 gadu vecumā. Viņš mācījās medicīnu Tībingenā, Heidelbergā un Berlīnē, kaut gan vairāk bija ieinteresēts nevis medicīnā, bet zinātnē. 1857.gadā viņš tika nozīmēts par instruktoru Heidelbergā, un mācīja tur fizioloģiju. No 1858.gada līdz 1864.gadam viņš asistēja pazīstamajam fiziologam Helmholcam un studēja muskuļu neiroloģisko un ķīmisko stimulāciju.
1867.gadā Heidelbergā viņš sāka mācīt kursu, ko sauca par fizioloģisko psiholoģiju, un kas bija uz robežas starp fizioloģiju un psiholoģiju – maņām un reakcijām. Šo lekciju piezīmes ar laiku kļūs par viņa svarīgāko darbu: “Fizioloģiskās psiholoģijas principi” (Grundzuege der physiologischen Psychologie), kas tiks publicēts 1873. Un 1874.gadā.
Tāpat kā Fehners un citi tajā laikā Vunts pieņēma ideju par to, ka ikvienam fiziskam procesam ir garīgs līdzinieks un otrādi. Un tāpat kā Fehners viņš uzskatīja, kaizmērāmu stimulu pieejamība ļautu psiholoģiskiem notikumiem atvērties kā eksperimentālai metodoloģijai, ko agrāko laiku filozofi, piemēram Kants, uzskatīja par neiespējamu.…
