Viņa paskatījās zvaigznēs un klusi pateica: „ Es nāku. Gaidi.” Viņa pasniedzās pēc savas somas un izņēma mazu pudelīti, to viņa bija atradusi kādā pilsētas atkritumu tvertnē, pildītu ar etiķa esenci, nolika to sev blakus. Lēnām piecēlās, noģērba sev visas drēbes un devās uz ezera krastu, viņai jābūt tīrai un šķīstai, tā viņš bija teicis sapnī. Viņa iesmējās: „Šķista es vairs nebūšu nekad - es biju kopā ar tevi, bet tīra es varu būt...” Lēnām viņa iebrida ezerā, ļaujot, lai pilnmēness apspīd viņas neticami tvirto un skaisto augumu, mati kā liels vilnis plūda pāri pleciem, sapinkojušies un nemazgāti, bet tas viss tiks labots. Šonakt, tieši šonakt, pilnmēness naktī, tā viņš bija teicis. Viņa iegrima ūdenī, baudot tā svaigumu. Pēc pāris minūtēm viņa iznāca krastā, saziepējas ar pavisam mazu ziepju gabaliņu, iezieda matos šampūnu, ko bija taupījusi jau pāris nedēļas, visu šo laiku iztiekot vien ar pavisam mazu daudzumu ziepju putu, un atkal iegrima ūdenī. …
