Buržuji un proletārieši.
Visu līdzšinējo sabiedrību vēsture (tas ir rakstītā vēsture) ir bijusi šķiru cīņas vēsture.
[...] apspiedējs un apspiestais ir atradušies mūžīgā antagonismā viens ar otru, veduši nepārtrauktu, gan apslēptu, gan atklātu cīņu, kas katrreiz beigusies ar visas sabiedrības revolucionāru pārveidošanu vai ar cīnītāju šķiru kopīgu bojā eju.
Vēstures iepriekšējos laikmetos mēs sastopam gandrīz visur pilnīgu sabiedrības dalīšanos dažādās kārtās, [...] [4]
Mūsu laikmets, buržuāzijas laikmets, tomēr atšķiras ar to, ka tas ir vienkāršojis šķiru pretrunas: visa sabiedrība arvien vairāk un vairāk sašķeļas divās lielās, naidīgās nometnēs, divās lielās, viena otrai tieši pretim stāvošās šķirās: buržuāzijā un proletariātā.
Līdzšinējais feodālais jeb cunftiskais ražošanas veids rūpniecībā nespēja vairs apmierināt līdz ar jauniem tirgiem, pieaugošo pieprasījumu. Tā vietā stājās manufaktūra. Cunftu meistarus izstūma rūpnieciskā viduskārta; darba dalīšana starp dažādām korporācijām izzuda, dodot vietu darba dalīšanai pašā darbnīcā. [5]
modernā buržuāzija pati ir ilga attīstības procesa, daudzu ražošanas un maiņas veida apvērsumu produkts. [6]…
