ST ir normu kopums, kas regulē starptautiskās sabiedrības savstarpējās attiecības. Mūsdienu ST galveno normu saturu veido principi un normas, kas garantē starptautisko mieru un drošību, mierīgu līdzāspastāvēšanu starp valstīm un dažādām politiskajām sistēmām, kā arī cilvēka tiesības. ST ir koordinējošs raksturs. ST normas rada valstis sadarbības, savstarpējo kompromisu un piekāpšanās rezultātā. ST normas pēc sava ģeogrāfiskās darbības rakstura iedalāmas universālās, kas regulē attiecības starp visām valstīm un reģionālās, kas attiecas uz reģionu. Starp valsts iekšējām un ST pastāv zināma mijiedarbības un subordinācijas attiecību sistēma. Katras valsts iekšējām tiesībām jābūt saskaņotām ar tās ārējām saistībām. ST pastāv tā saucamās imperatīvās normas un principi, kuru pildīšana visām valstīm ir obligāta. LR pēc neatkarības atjaunošanas tūlīt pasludināja par pievienošanos visiem galvenajiem ANO cilvēktiesību pamatdokumentiem. Starp ST un iekšējām valsts tiesību sistēmām ir cieša saistība. Nacionālās tiesību sistēmas ietekmē ST normu formēšanu, savukārt ST ietekmē nacionālo likumdošanu un šī ietekme pakāpeniski pieaug. Daudzās valstīs ratificētie starptautiskie līgumi automātiski kļūst par nacionālās likumdošanas sastāvdaļu.
ES tiesības radās sākot ar 1950.g., radās kā starptautiskās tiesības, slēdzot līgumus starpvaldību konferencēs. Daudz plašāk un konkrētāk tās iedarbojas uz nacionālām tiesībām. To pielietošana nacionālajās tiesībās ir stipri konkrētāka. Tās regulē attiecības starp ES dalībvalstīm, gan dalībvalstīs, gan ārvalstīs. Tiesībām ir starptautisks raksturs.
…
