„Masveida iznīcināšanas aizmiršana ir iznīcināšanas sastāvdaļa,” ar šiem vārdiem sākas Žana Bodrijāra vēstījums darbā „Holokausts”, kurā ir neliels ieskats par nežēlīgajiem vēstures faktiem un sabiedrību mūsdienās, kura ir tik ļoti atkarīga no masu medijiem –televīzijas. Televīzija tiek akcentēts kā tēls, tēls, kas veido iztēli ne tikai pieaugušajiem, bet arī bērniem un iespējams, ka tas pat vairāk arī nav tēls, jo esam kolektīvi jau kā daļa no televīzijas, ko arī es vēlētos izvirzīt kā apskatāmo objektu šajā esejā.
Aizmiršana ir kā iznīcinātājs, kurš ielaužas visās dzīves sfērās, kas skar cilvēku un dzīvi ap to - kultūrā, politikā, sabiedrībā, kaut vai tai pašā vēsturē, kas tiks veidota vēl nākotnē, u.c., bet visvairāk tā skar nākotni. Atmiņai patiešām ir liela nozīme, lai mēs varētu turpināt dzīvot un eksistēt. Tā ir kā pagātnes kļūda no kā mēs varam mācīties, kā arī gatavoties uz līdzīgiem pavērsieniem. Ir vajadzīga šī pagātnes pieredze, lai varētu veidot savu nākotni savādāku. …
