Edvarts Virza "Straumēni"

7. Mūsdienās reti kurš cilvēks par laukiem domā tā, kā autors Edvarts Virza ir attēlojis „Straumēnus”. Iespējams, ka tikai ārpus lielajām pilsētām, mazākos ciemos vai pilsētiņās dzīvojošie ļaudis laukus ciena un zina, cik tajos ir labi un cik tie bija svarīgi mūsu senčiem un svarīgi ir pašiem joprojām, cenšoties saglabāt to vērtību. Bet aizvien vairāk liekas, ka mūsdienās no tiem visi cenšas bēgt, sarūkot to vērtībai. It īpaši jau jaunieši bola acis, kad vasarā jābrauc pie vecvecākiem uz laukiem ciemos, jo tur nav ne interneta saziņas iespēju, ne interesantu lietu, ne draugu, bieži vien pat ne mobilā telefona zonas. Bet es uzskatu, ka lauki ir vieta, kur tu aizbrauc, lai atpūstos no tā visa, speciāli atslēdzot visas tehniskās ierīces. Taču visi bēg uz pilsētām, jo tur ir dažādas iespējas atpūsties, vismaz cilvēkuprāt, tomēr sliktais gaiss, kas pilns ar toksiskām gāzēm, benzīnu, nebeidzamo mašīnu vai sabiedrisko transportu rūkoņu ir iemesls slimošanai, jo agrāk taču cilvēki laukos neslimoja tik daudz, tā teikt rūdījās ziemā staigāt ar basām kājām pa sniegu un nesaķēra pat iesnas. Tagad, mūsdienās izejot ārā bez jakas tu jau saslimsti. Ik vasaru, kad braucu ar ģimeni pa Latviju uz dažādām mazām pilsētiņām, bieži sanāk braukt pa klajumu, kur jābūt artiem laukiem, vecām lauku mājām, protams, ka gan mājas, gan lauki ir, bet diemžēl mājas ir neapdzīvotas, lauki nearti un nevajadzīgi, nezālēm aizauguši. Skats ir briesmīgs un liek pārdomāt pilsētu plusus un vai tie atmaksā lauku labumus. Vērtība laukiem samazinās ikdienu un parastam cilvēkam nav laika par to domāt, jo ir vienalga vai arī viņi neapzinās patiesību. Bieži vien uz ielas esmu dzirdējusi, ka jaunieši, krietni vecāki par mani, no laukiem uz pilsētām ved savus vecākus, lai viņi tur nejustos vientuļi. Taču man liekas, ka tā nav vientulība – tā ir viņu pasaule laukos, tur ir cita vide, citas lietas, cita pasaule un neviens cits, kas tur patstāvīgi nedzīvo to nesaprot, jo, lai šajā pasaulē iedzīvotos ir vajadzīgs laiks, tāds pats kā lai pierastu pie ikdienišķu lietu maiņas. Tas var prasīt mēnesi, gadu vai pat divus un tikai pēc šī laika cilvēks saprot, ka tā tiešām ir CITA PASAULE, kas iepriekš bija sveša un neinteresanta. Ir reizes, kad neviens viņus neapciemo, tad gan viņi ilgojas pēc bērniem, mazbērniem. Es esmu no tā jauniešu tipa, kurai lauki ir svarīgi tikpat ļoti cik pilsēta, tāpēc ik vasaru cenšos doties apskatīt mazos ciematus un vidi. Es māku nodalīt šīs abas pasaules, kas tiešām ir atšķirīgas un domāju, ka ikvienam to vajadzētu darīt. …