Veicot šo uzdevumu, krietni pārbaudīju savu drosmi, jo līdz šim esmu bijusi, ja tā var teikt, bailīga intervējot nezināmus cilvēkus. Telefona numurus es izvēlējos lozējot uz lapiņām uzrakstītus ciparus. Rezultātā 2 numuri no tiem neeksistēja vai nebija pieejami un tikai ar trešo mēģinājumu cilvēks man piekrita intervijai. Kad lielākais „bruģakmens” bija pārkāpts, intervija ritēja viegli.
Cilvēks, ar kuru veidoju sarunu bija vīrietis, kā pats apgalvoja 25 gadus jauns. Ilgi domāju par to, kādu jautājumu uzdot iesildīšanai, tāpēc, ali pārliecinātos, ka šis cilvēks atbildēs uz maniem jautājumiem. Centos radīt nopietnu un pozitīvu iespaidu, lai šis cilvēks noticētu, ka mani mērķi un nolūki ir domāti tikai pētījuma izpildei, un nekam citam.…
