Disciplināras sabiedrības veidošanos pavada vairāki plaši vēsturiski procesi:
1. vispārējā veidā disciplīna ir cilvēku masu kārtības nodrošināšanas tehnika. Disciplīnas attīstība iezīmē elementāru varas tehniku parādīšanos. Disciplīna ir vairāku mazu tehnisku izgudrojumu kopums, kas ļāvis palielināties daudzumu derīgajam lielumam, liekot samazināties varas ēnas pusēm, kam tie jāpārvalda, lai tos darītu patiešām derīgus.
2. „Apgaismības” laikmets atklāja brīvības, izdomāja arī disciplīnu. Disciplīnai ir precīzs uzdevums ieviest nepārvaramas asimetrijas un izslēgt mijiedarbību.
3. Disciplīna pārvar „tehnoloģisko” slieksni. 18. gs. izgudroja disciplīnas tehnikas. Disciplinārā analīze bija domāta cilvēka zinātnēm.
Pārdomājot lasīto informāciju, esmu pārliecināta, ka disciplīna sabiedrībā ir zināma priekšrocība un labums, nodrošinot konkrētajai sabiedrībai konkrētus rezultātus konkrētā laikā, noteiktus mērķus, to izpildīšanas saturu un līdzekļus, kā arī šo mērķu piepildīšanos. Manuprāt, disciplīna ir veiksmīgas sabiedrības priekšnosacījums. Man liekas, ka, jo disciplinētāka sabiedrība, jo veiksmīgāka tā ir. Protams, jāizslēdz disciplīnas pārspīlējumi, kas varētu radīt sadrumstalotību. Attiecīgā daudzumā disciplīna ir laba sabiedrības īpašība.
…
