Šajā sadaļā Aristotelis runā par labprātīgu un nelabprātīgu cilvēku rīcību. Viņa uzskats ir, ka nelabprātīga rīcība ir piespiedu kārtā radusies rīcība, vai arī to izraisījusi cilvēka nezināšana. Tā ir rīcība, kas radusies apkārtējo apstākļu ietekmē un nav cilvēka atbalstīta. Lai arī cilvēka rīcība ir nosaucama par nelabprātīgu, tā tomēr darbības brīdī ir apzināti izvēlēta, kaut arī to nosaka apkārtējie apstākļi.
Secinājumi: Es piekrītu Aristoteļa izveidotajam cilvēka rīcības sadales modelim, taču to varētu izvērst vēl detalizētāk. Par labprātīgu rīcību man nav ko piebilst, jo tā ir katra cilvēka paša izvēlēta darbība, balstoties uz katra paša uzskatiem. Par šādu rīcību cilvēkam ir jāuzņemas pilna atbildība, un par pamatu atrunām nevar kalpot ārējo apstākļu nelabvēlīgā ietekme. Nelabprātīgā rīcībā es gribētu nodalīt rīcību, kas katram cilvēkam individuāli nav patīkama, bet ir nepieciešama, no rīcības, kad tiek izdarīts nepārprotams spiediens no ārējās vides uz lēmuma pieņemšanu. Nedaudz nepiekrītu teiktajam, ka arī nelabprātīga rīcība ir apzināta, jo ārkārtas apstākļos cilvēks var reaģēt un rīkoties absolūti pārsteidzoši un netipiski sev. Ja cilvēks ir ,piemēram, dzīvībai bīstamos apstākļos un no viņa rīcības ir atkarīga sava vai cita cilvēka dzīvība, es drīzāk teiktu, ka viņš darbojas instinktīvi, un to regulē zemapziņa.Šajā sadaļā Aristotelis spriež par darbību nezināšanas dēļ, kura ir uzskatāma par tādu kas nav labprātīga, līdz ar to tas nozīmē, ka tai kā nelabprātīgai darbībai, ir negatīvas sekas. Par nelabprātīgu rīcību ir uzskatāma arī tāda, kur darītājs nezina kādu atsevišķu faktu (šie fakti ir jānoskaidro). Aristotelis arī izšķir tādu darītāju, kas rīkojas nezināšanas dēļ, kā arī tādu darītāju, kam nav atskāršanas. Secinājumi: Aristoteļa teiktajam piekrītu daļēji, jo diemžēl nezināšana nav attaisnojums. Ir labi, ja nezināšanas dēļ nav nodarīts liels kaitējums, bet ja nu sekas ir neatgriezeniskas? Ar ko gan pēc Aristoteļa domām atšķiras darbība, kas nav labprātīga no nelabprātīgas? Es teiktu, ka tas ir pilnīgi viens un tas pats, ir tikai jānovērtē katras darbības apstākļus, kāpēc cilvēks ir darījis tieši tā. …
1.sadaļa. Šajā sadaļā Aristotelis runā par labprātīgu un nelabprātīgu cilvēku rīcību. Viņa uzskats ir, ka nelabprātīga rīcība ir piespiedu kārtā radusies rīcība, vai arī to izraisījusi cilvēka nezināšana. Tā ir rīcība, kas radusies apkārtējo apstākļu ietekmē un nav cilvēka atbalstīta. Lai arī cilvēka rīcība ir nosaucama par nelabprātīgu, tā tomēr darbības brīdī ir apzināti izvēlēta, kaut arī to nosaka apkārtējie apstākļi. Secinājumi: Es piekrītu Aristoteļa izveidotajam cilvēka rīcības sadales modelim, taču to varētu izvērst vēl detalizētāk. Par labprātīgu rīcību man nav ko piebilst, jo tā ir katra cilvēka paša izvēlēta darbība, balstoties uz katra paša uzskatiem. Par šādu rīcību cilvēkam ir jāuzņemas pilna atbildība, un par pamatu atrunām nevar kalpot ārējo apstākļu nelabvēlīgā ietekme. Nelabprātīgā rīcībā es gribētu nodalīt rīcību, kas katram cilvēkam individuāli nav patīkama, bet ir nepieciešama, no rīcības, kad tiek izdarīts nepārprotams spiediens no ārējās vides uz lēmuma pieņemšanu. Nedaudz nepiekrītu teiktajam, ka arī nelabprātīga rīcība ir apzināta, jo ārkārtas apstākļos cilvēks var reaģēt un rīkoties absolūti pārsteidzoši un netipiski sev. Ja cilvēks ir ,piemēram, dzīvībai bīstamos apstākļos un no viņa rīcības ir atkarīga sava vai cita cilvēka dzīvība, es drīzāk teiktu, ka viņš darbojas instinktīvi, un to regulē zemapziņa...
