A – Nu, vai jau nozvanīja?
B – Nē, bet jau drīz.
A – Un ardievu bērnībai.
C – Tu to jau teici 5. Klasē.
A – Toreiz es to teicu par sevi, bet tagad par Jums.
D (ienāk vēlāk) – Vai jau bija zvans?
E (ienākot kopā ar viņu) – Heh... Tā bija īsziņa, ko man atsūtīja tētis ar visu skolotāju vārdiem un uzvārdiem, lai nevienu neaizmirstu. Skolotāja Vija, Inta, Ligita...
D – Nabadzīte, pārmācījies. Ātrāk nozvanītu!
B – Nu nē! Labāk to visu atliktu uz kādu gadiņu, savādāk eksāmeni, tad 10. klase un atkal eksāmeni.
C – Tele – tili – testi!
Parādās F un G
F – Zvans bija?
E – Nē vēl, kā redzi gaidām.
F – Paldies Dievam, mēs vēl varam paspēt!
A – Ko paspēt?
F – Aizceļot turp un atpakaļ, G paskaidro!
G – Nu tātad, H mūsu ģērbtuvē atrada skolas laika mašīnu.…
