-
Komunikāciju teoriju veidošanās un attīstība
Komunikācija ir viena no iespējām, kas ļauj mums labāk izprast cilvēka dabu. Cilvēki komunicē, veidojot interpersonālas attiecības, izsakot sajūtas, daloties ar viedokļiem par realitāti un izplatot ziņojumus ar masu informācijas līdzekļu starpniecību. Lai gan komunikācijas procesam uzmanība ir pievērsta kopš tās pirmsākumiem, par īpaši svarīgu tēmu komunikācijas studijas kļuva vien pagājušajā gadsimtā pateicoties komunikācijas tehnoloģiju – radio, telekomunikāciju, vēlāk arī televīzijas, satelīttehnoloģiju un datortīklu attīstībai.
Pastiprināta interese par komunikācijas procesa akadēmisku izpēti sākās pēc Pirmā pasaules kara, kad tehnoloģiju attīstības un cilvēku izglītības līmeņa pieaugums to padarīja par nozīmīgu tēmu. To vēl vairāk aktualizēja jaundzimusī progresīvisma un pragmatisma filozofija, kas veicināja vēlmi uzlabot sabiedrību ar sociālu pārmaiņu palīdzību.1 Sava nozīme šajā procesā bija arī uzņēmējdarbības un politikas globalizācijai. Tomēr jāsaka, ka izšķiroša nozīme komunikācijas teoriju attīstībā bija karam, jo publisku ziņojumu politiskā ietekme bija par pamatu vērā ņemamai sabiedriskās domas un propagandas izpētei.…
Teorija – (grieķu: θεωρία) - zinātnisku atziņu paveids, kas dod vienotu, sistemātisku priekšstatu par esamības likumsakarībām. Teorijas tiek formulētas, attīstītas un pārbaudītas saskaņā ar zinātnisko metodi. Teoriju galvenais uzdevums ir skaidrot un saprast kāpēc cilvēki dara to, ko viņi dara. Katram no mums ir tendence apzināti vai neapzināti radīt teorijas par apkārt notiekošajiem procesiem un mūsu vietu tajos. Teoriju veidošana sākas ar novērojumiem un noved pie to izskaidrošanas. Vērojot notikumus un sakritības, rodas pieņēmumi par to, kas notiek un tiek izvirzītas hipotēzes, kā tas viss beigsies. Sākotnēji veidojot teoriju tiek uzdoti jautājumi par faktiem un notikumiem, kā arī jautājot noskaidroti cēloņi. Vēlāk, noskaidrojot detaļas, rodas papildjautājumi - par faktiem, par vērtībām. Nākošais solis teoriju veidošanas procesā ir novērošana un atbilžu meklēšana. Metodes kā to īstenot ir atšķirīgas. Vieni atbildes meklē eksperimentējot, citi – izvaicājot cilvēkus. Nobeigumā tiek modelētas atbildes. Pētnieks mēģina definēt, aprakstīt un paskaidrot to, ko viņam ir izdevies noskaidrot. Tā rodas teorija. Taču jāpiebilst, ka bieži vien tā noved pie jauniem jautājumiem un process turpinās. Sākas jaunu teoriju veidošana, izmantojot jau esošās teorijas. Ideāls teoriju veidošanas modelis sākas ar pētniecisku jautājumu. Tad seko hipotēzes izvirzīšana, pārbaudīšana un teorijas formulēšana. Teorijas iespējams izteikt gan kā tekstu, gan grafiskus modeļus, gan arī formulās. Taču lai saprastu, kas padara vienu teoriju labāku par otru, jāpievērš uzmanība vairākiem faktoriem. Pirmkārt, teorija atšķiras no hipotēzes. Reizēm šķiet, ka esam nonākuši pie teorijas, bet tā izrādās tā ir tikai hipotēze - varbūtējs paziņojums par attiecībām starp diviem vai vairākiem mainīgajiem.
