Sociālā psihoanalīze radās ASV. Izcilākie šā virziena pārstāvji un tā pamatlicēji bija K. Horni, Ē.Eriksons, Ē. Fromms.
30. gados uz psihoanalīzes bāzes kā patstāvīgs virziens sāka veidoties Ego psiholoģija. Tās pamatlicējs ir A.Freids un Ē.Eriksons. Par centrālo jēdzienu šajā psiholoģijā kļuva Ego jēdziens, ko vērtē kā svarīgāko tās veidojumu.
Ēriksona teorija pārstāv Ego jeb ''Es psiholoģiju''. E. Eriksons par personības attīstību ietekmējošo nozīmīgāko faktoru uzskata sabiedrību, t. i., sociālo vidi. Tā pirmām kārtām ir ģimene, bet ne tikai - arī sabiedrība visplašākajā nozīmē. E. Eriksons personības attīstību skaidro kā adaptāciju sociālajā vidē.
Eriksons parāda, ka izmaiņas personībā notiek visā cilvēka dzīves laikā. Viņa psihosociālās attīstības teorija aptver cilvēka dzīvi kopumā - no dzimšanas līdz nāvei; cilvēka dzīvi viņš sadala astoņās stadijās. Katrā no tām indivīdam jāapmierina noteiktas vajadzības. Atkarībā no tā, cik pilnīgi tās tiek vai netiek apmierinātas, var izpausties psihosociālās attīstības konflikts jeb krīze, kas atstāj iespaidu uz personību turpmākās dzīves laikā.
Eriksons uzskata, ka katrā stadijā var parādīties divi pretēji jaunveidojumi - pozitīvais vai negatīvais.
Pozitīvais jaunveidojums ir tas, kas sekmē turpmāku personības attīstību, negatīvais - tas, kas traucē. Tātad attīstība atkarībā no tā, kas, indivīdam, esot krīzē, mijiedarbībā ar vidi, gūst virsroku. Ja pārsvaru gūst pozitīvais jaunveidojums, krīze tiek pārvarēta nemanāmi, vairāk labdabīgi. Ja vides apstākļi, piemēram, bērna audzināšanā, ir tādi, kas nerada bērnam pozitīvus apstākļus - iespējas, pārsvaru gūst negatīvais jaunveidojums, krīze saasinās, un tas atstāj nelabvēlīgu iespaidu uz visu turpmāko personības attīstību.…
