Politiskā korupcija ir politiskās varas un uzticēšanās izmantošana, lai gūtu personisku labumu. Tie, kuri ir politiskā elite gūst šo labumu par kaut kā izdarīšanu (neizdarīšanu), savukārt potenciālie kukuļdevēji, dodot kukuli, iegūst labumu sev caur politiskās elites transakcijām. Mūsdienās politiskā korupcija ir ļoti plaši izplatīta- to pierāda kaut vai nesenais Vācijas piemērs, kur gan Kristīgo Demokrātu Savienība bija guvusi labumu ziedojumu veidā, tomēr tas viss radīja aizdomas par politisko korupciju, un noveda pie Helmūta Kola aiziešanas no partijas vadītāja amata (nepalīdzēja pat Kola augstais prestižs Vācijā).
Korupciju varētu dēvēt par problēmu, kas rodas pārstāvju vai aģentu trūkuma dēļ- visbiežāk šī saikne pietrūkst starp birokrātiju un politisko eliti. Līdz ar to ekonomiskie spēki (vai vispār korumpanti) izmanto politisko korupciju, lai savu aktuālo jautājumu ievirzītu vai noņemtu no dienaskārtības.
Tomēr vai tad publiskā uz privātā sektora sadarbība (kaut arī šādā formā) ir slikta? Izrādās, ka jā, jo līdz ar to tiek bremzēta demokrātijas attīstība un tās konsolidācija. Tas viss izskaidrojams ar sekojošu aksiomu- korupcija veicina sabiedrības neuzticēšanos politiskajai elitei, tā savukārt cenšas norobežoties no sabiedrības, lai noslēptu savas nelikumības. …
