-
Latvijas lauku ainavu degradācija
2011. - 2015. g.
Mērķa grupas
Šīs politikas mērķa grupas ir, pirmkārt, valsts un tās pakļautībā esošās ministrijas, tāpat arī pašvaldības un uzņēmumi, kuri nodarbojās ar biznesu, kas atstāj paliekošu ietekmi uz vidi un veicina vides problēmas. Tāpat arī negodprātīgie valsts iedzīvotāji, kuri nedomā par vides saglabāšanu nākamajām paaudzēm. Varētu teikt, ka visi valsts iedzīvotāji, kuri varētu savā ikdienā un darbavietā īstenot ilgtspējīgu domāšanu.
Tātad šīs vides politikas mērķis ir informēt sabiedrību par problēmu, kas mums Latvijā ar katru brīdi kļūst arvien akūtāka un akūtāka – „Lauku teritoriju ainavu degradācija”, manis piedāvātie risinājumi, ir tīri informatīvi, bet es domāju, ka ilgtermiņā šī problēma ir jārisina tieši tā. Sākotnēji cilvēkiem ir jāsāk domāt par vidi, tās problēmu aktualitāti un mūsu nākotni, lai viņi sāktu rīkoties, iespējams tas nav sasniedzams pusgadā vai gadā, bet divu gadu laikā ir iespējams, likt cilvēkiem aizdomāties par šīm problēmām un iespējams nākotnē likt rīkoties citādāk, nekā šobrīd.
…
Nekas jauns vairs nav mežu atjaunošana, bet vienalga mēs novērojam, ka tas īpaši labi nestrādā, kaut vai ir pieejams ES fondu finansējums, cilvēki par to nezina, un, ja zina, tad nemāk izmantot. Šeit arī mēs nonākam pie ilgtspējīgas attīstības principa, kuru vajadzētu likt problēmas pamatā un pēc tā arī vadīties izvēloties attiecīgos instrumentus problēmas risināšanai. Ilgtspējīgas attīstības princips jau savā nosaukumā ietver tā galveno domu, tā ir attīstība, kas skatās nākotnē un ir domāta, lai dzīvotu ilgi. Un šī brīža situācijā, pie modernās pasaules dzīves ritējuma, kad viss notiek lielā steigā, laiks rit ātri un nereti videi tiek nodarīts pamatīgs kaitējums, vajag apstāties un saprast, kur tālāk mēs dosimies un kā mēs to esam iecerējuši darīt. Tādēļ ilgtspējīgu attīstību, es izvirzu kā galveno principu, protams, tas nav vienīgais princips, pēc kura vajadzētu vadīties, papildus mēs varam piesaistīt piesardzības principu, raugoties kaut vai uz tiem pašiem mežiem, kuri nav neizsmeļams resurss. Cilvēkiem šīs lietas ir jāzina, protams, tas neapturēs turpmāku vides degradācijas procesu, bet to var palēnināt un pats galvenais likt cilvēkiem domāt. Tāpat arī nedrīkst aizmirst principu, ka piesārņojums ir jānovērš tā rašanās brīdis, tas ir viss efektīvākais veids, kā cīnīties ar vides piesārņojumu. Jo ja nav vides piesārņotāja, neveidojās arī piesārņojums. Es nerunāju par rūpniecības iznīcināšanu vai ko tādu, galvenais ir saprast, ka tehnoloģijas, kuras šobrīd tiek izmantotas daudzos uzņēmumos ir morāli novecojušas un tās vajag pakāpeniski mainīt, pret efektīvākām un „zaļākām”, līdz ar to arī notiks cīņa ar piesārņojumu tā rašanās vietā. Šādā veidā ieguvējs būtu jebkurš gan uzņēmums, kas savā ražošanā izmantos tehnoloģiju, kas patērē mazāk resursu, strādā ražīgāk un taupīgāk, gan arī vide, kura netiks tik ļoti piesārņota.
