Meži, kas dzīvojuši pirms paša pirmā sirmā zintnieka, dažu gadu laikā mirstot krīt cilvēku nesātības kapā. Zilās debesis, kuras vēl tagad katrai dzīvajai radībai liek kaut uz brīdi just romantisku vēlmi pazust no pasaules netīrības, tiek lēnām nogalinātas ar mūsu slinkuma indi. Mūsu kārpainās rokas žņaudz mūsu pašu māti, bet cilvēks vēl tic brīnumam- pasaule ir nemirstīga. To var indēt, kaut un plēst… tā dzīvos.
Ja kamene nenolaidīsies kādā sniegbaltā rozē, un nepacels jaunu brīnuma putekli, tad pienāks tāds auksts un ugunssarkans rudens vakars, kad vējš norims, un daba savu rūpīgāko meistardarbu ar asarām acīs maigi noguldīs. Un mūsu kaulus apsegs mūžīgi čukstošais, krāsainais lapu palags. Jo vējš var maigi dejot virs salnas klātas un aizmirstas kamenes, bet kamene nekad nevarēs bez sava mīļotā, ko krāpusi- vēja. Jo rudenīgā brāzma ir laiks- maigs bet nežēlīgs. Nekad šis vējš nebeigsies un nekad nebeigs sākties.
…
