Šodien mēs atrodamies posmā, kas ir pietiekoši attālināts no laika, kad, valsts iedzīvotāji sevi sauca par PSRS pilsoņiem un kultūras galvenais uzdevums bija kalpot ideoloģijai, būt par instrumentu ideoloģijas mērķu sasniegšanai. No otras puses, mūsu sabiedrība joprojām nav attapusies no šoka, ko provocējusi saskarsme ar rietumu masu kultūru. Joprojām notiek postpadomju sabiedrības pārformēšanās un jaunu vērtību apzināšanās process. Padomju ēra kultūrā ir atstājusi nedzēšamas pēdas, izveidojusi jaunas, iesakņojušās tradīcijas, kurām kopā ar jaunienākušo Rietumeiropas pieredzi jāveido jaunu kultūrvidi, kas veicinātu indivīdu pašrealizāciju, valsts un sabiedrības labklājību.
Īpaša loma šādas kultūrvides veidošanā un attīstībā ir visdažādāko veidu izglītībai kultūras jomā. Arī neformālai izglītībai (ārpus formālās izglītības organizēta izglītojošā darbība), pie kā ir pieskaitāma kultūras iestāžu un institūciju, tajā skaitā simfonisko orķestru sabiedriskā darbība. Latvijas Republikas Kultūras Ministrijas izstrādātajās “Latvijas valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēs” 4. nodaļā “Izglītība kā kultūras pamats un nākotne” uzsvērts, ka “valsts kultūras un izglītības politikai ir kopīgs mērķis - garīgi brīva, humāna un radoša personība”. Turpinājumā teikts, ka “garīgas pilnveidošanās vajadzība cilvēkam netiek dota no dabas, to viņā veido kultūra ar izglītības, mākslas, zinātnes, filozofijas, reliģijas palīdzību”.…
