Ziemeļu karš - zviedru valdīšanas beigas Vidzemē

17. gs. Eiropa izveidojas un nostiprinā­jās absolūtisms. Šī jaunā politiskā iekārta lika pamatus modernai valstij, kurai bija raksturīga stingra centralizācija, algotu pro­fesionālu ierēdņu pārvaldes aparāts, regu­lāra armija, centralizēta nodokļu sistēma. Valstis, kurās valdīja absolūtisms, spēja realizēt lielvalstisku ārpolitiku un veidoja lielas impērijas. Šajā laikā Eiropa tika ierau­ta savstarpējā karadarbībā, kas aptvēra tās lielāko daļu un ieguva Trīsdesmitgadu kara (1618.-1648. g.) nosaukumu. Šis karš, kurš sākumā izpaudās kā protestantisma un katolicisma cīņa vācu zemēs, patiesībā bija lielvalstu savstarpējā spēkošanās par ietek­mes sfērām Eiropā un sabrūkošās Hābsburgu monarhijas mantojumu. Savā starpā karoja Vācijas ķeizars un nepakļāvīgie firsti; zviedri un Vācijas ķeizars; Francija un Hābsburgu dinastija, kura valdīja Spānijā un vācu zemēs. 17. gs. Polijas varenība sā­ka pagrimt. To veicināja iekšējas nesaska­ņas, kas noslēdzās ar ukraiņu kazaku sacelšanos Bogdana Hmeļņicka vadībā un Kreisākrasta Ukrainas iekļaušanos Maska­vas Krievzemes sastāvā 1649.-1655. g. Maskavas cariste paplašināja savas terito­rijas rietumos uz Polijas rēķina.
17. gs. Zviedrija bija kļuvusi par liel­valsti. Tā arvien aktīvāk darbojās Ziemeļ eiropas politikā. Zviedrijas karaļa dēls Sigis­munds, kura māte nāca no Polijas-Lietu-vas valdnieku Jagellonu dinastijas, kļuva par Polijas un Lietuvas valdnieku. Viņu izglītoja jezuīti katoļu garā. Vēlāk seims viņu ievēlēja par Polijas-Lietuvas karali kā Sigismundu III. Pēc tēva Juhana III nāves Sigismundam III vajadzēja mantot arī Zvied­rijas troni. To negribēja pieļaut zviedru aris­tokrātija, jo abu lielvalstu intereses bija at­šķirīgas. Nozīme bija arī atšķirībai ticībā — Zviedrijā valsts reliģija bija luterānisms. Pēc jaunas valdnieku dinastijas nodibinā­šanas Zviedrijā sākās karš starp abām valstīm, kas ilga no 1600. līdz 1629. g.…