Cilvēks jau kopš dzimšanas ir iekalts važās. Tikko kā cilvēka bērns nāk pasaulē viņš tiek sakalts važās. Sabiedrības, varas iestāžu, valsts, ģimenes un morāles važās. Sākumā neviens to nemana un daudzi pat nepamana to visas dzīves laikā, pat neaizdomājas par to. Cilvēki iet pa citu cilvēku iemītu ceļu un pēdām un domā ka tā ir pareizi, ka viss ir tā kā tam jābūt. Tikai nedaudzi drosmīgie izvēlas sekot savam sapnim un darīt to, ko paši vēlas, lai ko arī par to teiktu sabiedrība. Vai tas nav negodīgi, ka tikko kā nākam šajā pasaulē, kāds jau ir saplānojis mūsu dzīvi vismaz pāris gadus uz priekšu. Vecāki izvēlēsies skolu, kuru mēs apmeklēsim, nodarbības un pulciņus, kuros piedalīsimies, izlems, ko mēs drīkstam darīt un ko nē, kur drīkstam iet un kur nē. Sabiedrība noteiks, ko drīkstam runāt, kā uzvesties. Neviens nejautā, ko gribam un ko nē, tas interesē tikai mūs pašus tāpēc mums ir jābūt tiem, kas nosaka savu dzīvi, mums pašiem ir jāsarauj važas un jāļauj sev izpausties, domāt, darīt. …
