Dionīss, kavēdamies pie mātes Semeles kapa, atceras savu dzimšanu. Viņš mērojis garu ceļu līdz Grieķijai. Dionīss, mātes māsu apgalvojuma saniknots, tās padzinis. Nu tās klīst starp klintīm. Tas noticis arī ar pārējām Tēbu sievietēm un Dionīss tās padarījis par bakhantēm. Dionīsu saniknoja mātes māsu teiktais, ka viņa māti esot pavedinājis kāds mirstīgais, bet šī notikuma vaina uzvelta dievam; tāpēc Semele tagad esot mirusi, jo dievs atriebies par šiem meliem. Dionīss Tēbās iecerējis godināt māti, tā arī pats parādoties kā dievība. Tēbu valdnieks Kadms varu nodevis meitas dēlam Pentejam, kas ir naidīgi noskaņots pret Dionīsu, „pret mani, dievu karot grib, liedz upurus/ Un nepiemin ne reizi savās lūgšanās”. Lai to mainītu, Dionīss grib pierādīt, ka ir dievs. Dionīss nepieļaus tēbiešu centienus ar varu vest atpakaļ sievietes no kalniem – bakhantes. Kora vārdos tiek atklāta Dionīsa savādā dzimšana. Viņš esot noglabāts Krona dēla Zeva gurnā, lai noslēptu no Hēras acīm un vēlāk dzemdēts kā dievs ar vērša ragiem un čūsku vijumu ap pieri.…
