Mistiska prinča parādīšanās likās dīvaina, varbūt pat nepieņemama, bet vēlāk sapratu, ka katram bērnam domas negrozās ap konkrētu lietu, viņi domā par visu iespējamo. Mani pārsteidz bērnu nebeidzamā vēlme iepazīt visu neiepazīto un priecāties par vienkāršām lietām. Brīnījos cik nebeidzami ilgi nācās zīmēt jēriņu un tāpat netika izdabāts mazā prinča iegribām, līdz netika uzzīmēta kaste. Patiesībā jau tas skaistākais ir tas, ka bērniem neko nevajag, viņiem pietiek ar vienu punktu uz baltas lapas, un viņi domās, ka uzzīmēta pasaule, pietiek ar vienu glāstu un viņi domās, ka tā ir mīlestība, pietiek ar vienu vārdu un viņi domās, ka tā ir saruna… Īstenībā nesarežģīt lietas, nav nemaz tik vienkārši, jo pieaugušajiem ir iemācīts to darīt, un viņi savādāk nemāk. Varbūt mums ir jāmācās no bērniem? …
